Gustavo Jau-tā-jums (pied. Žaks)
Es pieceļos no rīta, izkāpju ārā no gultas... Saģērbjos, nomazgājos.. Izeju ārā no mājas, apeju ap stūri... Nostājos pieturā ar smaidu uz sejas, bet tur vienmēr atrodas kāds vecais, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd!
Verse 1:
Iekāp' sabiedriskā transportā- uzreiz visi pagriežas un lupij. (Ak dievs!) Nu ko lupij tik tupi!? Itkā jūs visi tauriņi, a es starp jums krupis. Ir jau izspiedušies pupi, bet nav vēl izaugts līdz knupim. Es gribēju teikt ka daudziem zināšanu līmenis ir zems, visā kas saistās ar šo dzīves veidu. Lai arī ko es teiktu- daudzi grib lai es beigtu, runāt šīs lietas kas itkā nav pie vienas vietas. Bet tomēr nav pieņemts par tām tā klaigāt, jo visiem skaidrs ka dzīvojam mēs grūtā laikā un tagad nevienam nav viegli- to teikt bij lieki. Varbūt bet jūt, ka grib kļūt kā spiegi. Pasažieri kuri man aiz muguras bakstās, saviem tukliem pirkstiem rāda, slēpjot emocijas lāda. Beržās un apkārt lokās, bet es tač' visu redzu jo bļe ir atspulgs tai' logā. Kā saka daļa taisnības ir katrā jokā... Es turu savu pildspalvu labajā rokā, kura pārvērš manu taisnību pa pusei jokā- tas kā pieradums no kura tā pagrūtāk nokāpt.
Chorus 2x:
Te ir mums no (Ko!?) Gustavo jautājums. (Vai tam tā ir jābūt?) Derētu par to padomāt. (Vai tam visam tā ir jābūt, ko!?)
Verse 2:
Šitais takā būtu paziņojums visai manai tautai, savulaik gānītai- izsūtītai, šautai. Te nu es esmu- tas pats es, tie paši jūs. Tikai ārēji būs, viss mazliet mainījies. Sūds par to. Galvenais lai pēc nopelniem tiek, tam kurš zem maniem darbiem savus parakstus liek. Kurš tas ir, tu jautāji? Es par aktieri viņu saukāju un turpmāk bez viņa- viens pats braukāju. Ar dziesmu pa dzīvi krustām, šķērsām- tāka noklusēts netiek nekas. Teiksim tas ka Fact turās kopā daudz švakāk nekā agrāk... Bet tas pavisam cits stāsts... Un aiziet!
Chorus 2x:
Te ir mums no (Ko!?) Gustavo jautājums. (Vai tam tā ir jābūt?) Derētu par to padomāt. (Vai tam visam tā ir jābūt, ko!?)
Verse 3:
Tie kuri nav ar ielu netīrību samaitāti, tikai televizorā redz vardarbīgo realitāti. Kamēr neskatās māte, vēl to var lasīt presē. Radio ir tīrs jo tur visus dresē. No 10 stacijām 8 ir cenzētas, skaidrs ka arī tur ir rupjas kļūdas redzētas. Bet kopsummā masu medijos tas parādās virspusēji. Jā 60 gadu laikā riktīgi ierūsēja vēlme uztvert lietas tādas kādas tās ir, par to šai' gabalā arī mans stāsts ir. Te ir mums... Paga, stop- viens piemērs. Tā vai savādāk, tas nostrādā vienmēr. Vidēji vienā manā dziesmā aptuveni 500 vārdu birst no kuriem jūs dzirdat maksimums trīs: bļedj, nahuj, dirst un tas arī viss. Jūs esat gatavi mūs lamāt un gatavi mūs sist. Un kā mēs varam šeit ar divu mazu bērnu māti, runāt par jebkāda veida objektivitāti? Par to kādi mums ir vārdu krājumi krāti, mūsu mūzikas gaumi un tiem mūsu uzskatiem. Par to ka vardarbība dziesmās ts ir normāli, redzi? Jūs mums pišaties klāt tikai formalitātes pēc.
Chorus 2x:
Te ir mums no (Ko!?) Gustavo jautājums. (Vai tam tā ir jābūt?) Derētu par to padomāt. (Vai tam visam tā ir jābūt, ko!?)
